Kā es nonācu līdz cigun un kādēļ tas mums ir vajadzīgs

Sjui Mintans
Sjui Mintans
Kā es nonācu līdz cigun un kādēļ tas mums ir vajadzīgs

Kādā veidā iespējams attīstīt sevi

Pēc izglītības esmu inženieris programmētājs. esmu beidzis aspirantūru Pekinas Universitātē, un divus gadus stažējies Amerikas Moderno datortehnoloģiju centrā. Reizē ar mani universitāti absolvēja daudzi spējīgi speciālisti, kas strauji veido karjeru un strādā prestižos uzņēmumos visā pasaulē. Arī es pats sākotnēji darbojos savā specialitātē un strādāju Ķīnas zinātņu akadēmijas Programmēšanas centrā. Tomēr šobrīd nodarbojos ar cigun un ar to, kas saistīts ar cigun.

Cilvēki bieži jautā, kas mani pamudinājis ne tikai pilnībā mainīt darbības jomu, bet arī dzīvesveidu kopumā un kā tas noticis. Grūti atbildēt dažos vārdos, tāpēc ka priekšnoteikumi visbiežāk formējas nemanāmi, pakāpeniski, to saknes iestiepjas dziļi pagātnē un nav uzreiz apjaušamas, tāpat kā aisberga neredzamā daļa. Mēs visbiežāk pievēršam uzmanību tikai virspusē esošajam un uzreiz skaidri saredzamajam. Taču dzīvē ne viss ir uztverams viennozīmīgi.

Visi mēs dzīvojam kādā konkrētā vidē un sabiedrībā. Mūsu dzīves ilgums ir 50, 70, retos gadījumos 100 gadu, bet pēc tam vienalga nomirstam. Mūsu dzīve paiet diezgan vienveidīgi: strādājam, ēdam, guļam, dažreiz izklaidējamies un pastāvīgi risinām kaut kādas problēmas. Es pamēģināju izanalizēt savu draugu, savas ģimenes, savu līdzcilvēku dzīvi un nodomāju, ka tas ir briesmīgi, tāpēc ka mēs nenodarbojamies ar savu attīstību... Tā dzīvoja mani vecaistēvs un vecāmāte, arī viņu vecāki... Un rezultātā, ko tad viņi atstājuši pēc sevis kā tikai dažas lietas un atmiņas par sevi radiem un draugiem? Lielākā daļa cilvēku tā nodzīvo savu mūžu. Mums jāstrādā, jo nepieciešams ēdiens, dzīvoklis, apģērbs... Bet mūsdienu dzīves apstākļos varam ne tikai strādāt, bet arī atrast nodarbošanos, kas sniedz mums gandarījumu un prieku...

Daudziem cilvēkiem ir kāda aizraušanās. Bet vai esat padomājuši, ko tā rezultātā var jums dot? Es kopš bērnības nodarbojos ar gunfu, apgūstot tā senās Šaoliņas tradīcijas, un arī universitātē turpināju šīs nodarbības. Taču vienreiz es aizdomājos, ko tas var man dot. Ko vispār vecumdienās var mums dot aizraušanās ar kādu sporta veidu? Nu, piemēram, cilvēks kļūs olimpiskais čempions, vēlāk pazīstams treneris, cienījams speciālists savā vidē, sarakstīs grāmatas. Bet ja trauma piespiedīs mainīt ierasto profesiju? Un ko tas spēj dot viņam pēc tam, kad vairs nav spēka nodarboties ar nopietno sportu? Es secināju, ka ar sportu vislabāk būtu nodarboties tikai vaļasprieka līmenī, lai uzlabotu veselību un sagādātu sev prieku. Tad tas būtu noderīgi un saprotami. Bet, ja runā par to kā par dzīves virzienu, ja tas būtu dzīves mērķis, tad, no mana viedokļa raugoties, te kaut kā pietrūkst. Es neieraudzīju tajā to ceļu, pa kuru ejot varētu nepārtraukti attīstīt sevi kā cilvēcisku būtni, kurai piemīt gan ķermenis, gan dvēsele.

Šajā periodā es stažējos Amerikas Moderno datortehnoloģiju centrā. Arī šeit man sāka rasties tie paši jautājumi, kas sportā. es joprojām nevarēju saprast, kas tad galu galā ir šī darba galvenais mērķis. Protams, mēs varam veikt sarežģītus aprēķinus, modelēt dabā un dažādās cilvēku dzīves sfērās notiekošus procesus, iegūt gan teorētiski, gan praktiski izmantojamu informāciju, veidot apmācības programmas un spēles... Tomēr, ja uzstādītu kādu mērķi darbības sfērā, kuru uzskata arī par visas savas dzīves jēgu, tad datortehnoloģijās un programmēšanā man pārāk daudz kas bija neskaidrs.

Un es sāku šaubīties – vai maz vērts visu savu dzīvi veltīt, lai pilnveidotos šajā virzienā? Es sāku vairāk iedziļināties cigun praksē, analizēt savu dzīvi, apkārt esošo, pārdomāt savu personīgo pieredzi, savas zināšanas. Arvien vairāk sāku domāt, kādā veidā iespējams attīstīt sevi, kā iepazīt sevi, kā uzzināt savu nākotni. Citiem vārdiem sakot, vai ir kāds virziens, kāds ceļš, pa kuru var aiziet uz šo nākotni? Šo pārdomu rezultātā visu savu brīvo laiku pēc pamatdarba specialitātē es sāku veltīt cigun praksei.

Bet pēc tam, ļoti dziļi iegremdējoties noteiktu cigun vingrinājumu praksē, es sapratu beidzot, kāds ceļš man ejams. Es arī sapratu – lai iepazītu un izzinātu sevi, tam jāziedo laiks, spēks un enerģija. Diemžēl visas cilvēces attīstības gaitā mēs esam nodarbojušies tikai ar ārējo metožu radīšanu un izstrādāšanu. Gan ikdienā, gan pētnieciskajā darbā jau sen ir kļuvusi ierasta visdažādāko ārējo priekšmetu lietošana: brilles un kontaktlēcas, mikroskopi un teleskopi, radio un televīzija, virtuves kombaini un automašīnas – ārējās ierīces, ārējie instrumenti, ārējās metodes... Tādēļ arī visizteiktāk un straujāk mūsu pasaulē attīstās tieši ārējo izpausmju sfēra. Kā sadzīvē, tā arī zinātnē, tehnikā, medicīnā mēs attīstām ārējo, bet pēc tam bieži nesaprotam, kur virzīties tālāk. Mēs neveltām pienācīgu uzmanību mūsu pašu un it īpaši mūsu iekšējās pasaules attīstības metodēm.

Kāds ir mūsu dzīves mērķis?

Katrs cilvēks ir ļoti smalks un precīzs mehānisms. Tāds ir mūsu ķermenis, un līdz pat šai dienai nekas precīzāks nav izdomāts. Savas smadzenes, gudrību un zināšanas izmantojam, lai kontaktētos un sadarbotos ar apkārtējo pasauli, bet sevis un savas attīstības labā visbiežāk nepiestrādājam. Ja tikpat daudz laika mēs veltītu sevis pilnveidošanai, tad, iespējams, varētu paveikt daudz vairāk derīga un laba visam un visiem, kas dzīvo uz zemes.

Es pazīstu daudz labu speciālistu un zinātnieku, kuri savas dzīves nogalē visvairāk ir norūpējušies par to, kā pagūt apmācīt jauno paaudzi, nodot tālāk visas dzīves laikā uzkrātās zināšanas un pieredzi. Tikai vecumdienās viņi ir sapratuši, cik patiesībā dzīve ir īsa un ka pastāv vēl kāda cita zināšanu sfēra – sevis izpēte – un tieši ar to būtu bijis jānodarbojas daudz intensīvāk. Bet viņiem tam vairs nebija atlicis laika. Jūs jau zināt, ka ne viens vien slavens zinātnieks, piemēram, Ņūtons, Mendeļejevs un arī citi, savas dzīves beigās bija pievērsušies jautājumam par Dieva eksistenci. Kāds spēks liek zemei griezties? Kas nosaka Visuma likumus? Kā un ar kādu metožu palīdzību tos iespējams atklāt? Kādā virzienā mums būtu jāveic pasaules izpēte? Kas notiek pēc nāves? Nāve ir beigas vai kaut kā jauna sākums? Kur pēc cilvēka nāves paliek viss tas, ko viņš sava mūža laikā ir pieredzējis un sapratis? Kas notiek tad, ja cilvēka nāves cēlonis ir kāda sli- mība, nevis vecums? Vai to ir iespējams novērst? Un kurā brīdī kaut kas būtu jādara? Savas dzīves sākumā cilvēks ir jauns un spēka pilns, viņš jūtas kā saimnieks uz zemes un šķiet, ka jebkas ir pa spēkam, cilvēks raugās nākotnē un par pagājušo neaizdomājas. Tomēr laiks skrien ļoti ātri, un katrs sāk apzināties savu iespēju robežas. Līdz ar vecumu sāk rasties slimības. Neviens to nevēlas, taču dzīve tā ir iekārtota. Pēc četrdesmit gadiem lielākā daļa cilvēku sāk apzināties, ka pienācis laiks veltīt vairāk uzmanības savai veselībai. Tā kā mums visiem ir fiziskais ķermenis, no slimībām izvairīties nav iespējams, un bieži vien tās sagādā nepatīkamus brīžus ne tikai mums pašiem, bet arī mūsu tuviniekiem. Slimības laikā cilvēks bieži cieš ne tikai no sliktās pašsajūtas, sāpēm un bezpalīdzības, bet arī pārdzīvo, ka ir spiests izmantot apkārtējo palīdzību. Tādēļ jau no seniem laikiem uzskatīja, ka pirmajā vietā ir ciešanas, ko izraisījušas slimības.

Otrajā vietā ierindojas vecuma radītās ciešanas. Visi vēlas būt jauni, veseli un spēka pilni. Tomēr vecums diemžēl pienāk katram. Vecumdienas ir tikpat neizbēgamas kā nāve. Nāves gaidīšana – tas ir trešais ciešanu veids.

Bet ceturtais – tā ir piedzimšana. Tikko piedzimis, bērniņš kliedz. Kādēļ? Jo nejūtas visai labi, un pārcelšanās no viņam ierastās vides mūsu pasaulē, iespējams, sagādā sāpes. Atskāršot, ka dzīvot vairs nav atlicis daudz, cilvēks atskatās pagātnē, kurā, atšķirībā no nākotnes, viss ir saprotams, jo nu nākotne ir aiziešana no dzīves. Un kas pēc tam? Šajā brīdī cilvēks sāk saprast, ka dzīves patiesais mērķis tā arī palicis nezināms. Viņš sāk aizdomāties par iespējām paildzināt savu dzīvi un jaunību, par iespējām uzzināt, kas sagaida pēc nāves, kas patiesībā ir mūsu gars un dvēsele un kas ar tiem notiek pēc ķermeņa atstāšanas.

Vai jūs baidāties no nāves? Katrs apzinās, ka nāve ir neizbēgama un ka mēs visi reiz mirsim. Personīgā pieredze ir daudz svarīgāka par to, vai mēs ticam vai neticam Dievam un aizkapa dzīvei. Svarīgi ir pirms savas nāves uzzināt, kas ir nāve, jo tad mēs pārstāsim baidīties no tās. Cilvēks, viņa psihe un apziņa ir tā iekārtotas, ka vislielākās bailes sagādā nezināmais. Ja mēs no personīgās pieredzes zināsim, kas ir nāve, un spēsim šo procesu kontrolēt, tas būs brīnišķīgi. Skaidrs, ka kontrolēt pašiem savu piedzimšanu nav iespējams, jo šis process nav atkarīgs no mums. Tomēr no mums ir atkarīga spēja prast kontrolēt aiziešanu no dzīves. Noteiktas prakses rezultātā šāda iespēja kļūst realizējama.

Kāds ir mūsu dzīves mērķis? Katram tas ir jāsaprot. Tad kļūs saprotamāk, kas ir Kosmoss un pasaule ap mums. Ja mēs iemācīsimies saprast, no kurienes mēs nākam un uz kurieni mēs aiziesim pēc nāves, tad spēsim saprast, kas mēs esam. To visu sapratis, cilvēks vairs neskums par velti nodzīvotiem gadiem, jo spēs saskatīt savas dzīves saikni ar pagātni un nākotni, ar visu Kosmosu.

Savas dzīves laikā uz zemes ciešanas piedzīvo visi – gan bagātie, gan nabagie. Svarīgi ir iemācīties saprast savstarpējo saistību, kas pastāv starp dažādiem notikumiem, novērtēt savu emocionālo stāvokli un no jebkuras situācijas gūt mācību, kas ļauj attīstīties. Cigun – tas ir instruments, ar kura palīdzību iespējams apgūt pašatveseļošanās metodes, atbrīvoties no slimībām, pilnīgāk izprast šo pasauli, saprast savu saikni ar Kosmosu un kļūt laimīgam, gūt laimi un prieku sevī, saskarsmē ar apkārtējiem, savstarpējā sapratnē un apzinātā sava Ceļa izvēlē.

Cigun ir pašattīstības mākslas augstākais līmenis

Tādēļ, kad man uzdod jautājumus, kas ir cigun un kādēļ to vajadzētu apgūt, es reizēm atbildu ar pretjautājumu: kādēļ cilvēki iet uz teātri un apmeklē koncertus? Mēs nonākam saskarē ar mākslu, tādējādi iegūstam zināšanas, labu noskaņojumu un varbūt pat kādu brīdi jūtamies laimīgi.

Varētu teikt, ka cigun ir pašattīstības mākslas augstākais līmenis. Praktizējot cigun, mēs iegūstam arī zināšanas, kā sevi attīstīt šajā Ceļā. Tādēļ šis Ceļš šķitīs interesants katram. Cigun prakse palīdz visas dzīves garumā, tā kļūst par daļu no mums. Tas nelīdzinās kino vai koncerta apmeklējumam, kuri ar laiku aizmirstas. Nodarbojoties ar cigun, viss, ko esat uzzinājis, ieguvis, iemācījies, vienmēr paliks ar jums. Laimes stāvoklis, ko cilvēks savas dzīves laikā parasti var sasniegt un sajust, nav salīdzināms ar to, ko iespējams izbaudīt, praktizējot cigun. Rodas pavisam citas sajūtas. Jūs sapratīsiet un izjutīsiet, ko nozīmē dažādi laimes stāvokļu līmeņi. Izjūtot tādu laimes stāvokli kaut vienu reizi, jūs turpmāk vienmēr vēlēsieties praktizēt.

Praktizējot cigun, jūs attīstāt sevi un iegūstat veselumu. Jūs iegūstat viedumu, zināšanas un spējas. Un šis process nav atkarīgs no vecuma. Līdz vecumdienām jūs iemācīsieties daudz vairāk nekā citi, nepraktizējošie cilvēki, vienmēr būs interesanti dzīvot un jūs nebūsiet piesaistīts savam fiziskajam ķermenim. Un līdz pēdējai savas dzīves minūtei jums pietiks spēka, lai darītu to, ko pienākas darīt, un jūs paši varēsiet izlemt, kad būs pienācis laiks šo ķermeni atstāt.

Jaunākie raksti

Visi raksti
Pašdisciplīna un tās nozīme iekšējās pretestības pārvarēšanā
Dzīvesveids
December 7, 2022

Pašdisciplīna un tās nozīme iekšējās pretestības pārvarēšanā

Mēs kā cilvēki katrs vēlamies veiksmīgu un kvalitatīvu dzīvi. Tas var ietvert gan pietiekamu materiālo labklājību, labu un interesantu darbu, izaugsmi, labas attiecības ar sev tuvajiem cilvēkiem un pats būtiskākais - mēs vēlamies būt laimīgi. Var teikt ka dabiski cilvēka dzīvē rodas problēmas un sarežģījumi, taču cilvēki pavada dzīvi šīs problēmas risinot un, pieliekot enerģiju un pūles, vidi no haotiskas padara par sakārtotu. Lai pārvarētu entropijas procesus nepieciešama pašdisciplīna.

Kā radies un kas ir Džun Juaņ Cigun, kontekstā ar citām pasaules meditāciju skolām
Vēsture
December 3, 2022

Kā radies un kas ir Džun Juaņ Cigun, kontekstā ar citām pasaules meditāciju skolām

Cigun ir ļoti sena ķīniešu atveseļošanās un psihofiziskā treniņa māksla. Džun Juaņ Cigun (Zhong Yuan Qigong), ir viens no senākajiem šodien zināmajiem cigun virzieniem, kurš tika praktizēts Ķīnas centrālajā rajonā senāk nekā piecus līdz septiņus tūkstošus gadu atpakaļ, vēl pirms mūsdienu pasaules reliģiju rašanās. Tāpēc ir interesanti aplūkot, no kurienes cēlies Džun Juaņ Cigun, kā šī skola ir veidojusies kontekstā ar citām mūsdienu meditāciju un pašizaugsmes skolām un virzieniem, kā arī kas ir mūsdienu zināmākie skolotāji dažādām meditāciju skolām, reliģijām un virzieniem.

Seko mums Facebook

Pievienojies vairāk kā 1000 sekotājiemLatvijas Džun Juaņ cigun Facebook lapā un pirmais uzzini jaunumus

Uz facebook lapu
Instagram Gallery - Yogi Webflow TemplateInstagram Gallery - Yogi Webflow TemplateInstagram Gallery - Yogi Webflow TemplateInstagram Gallery - Yogi Webflow Template